Activity

ānis Urbanovičs (dzimis  1959 . gada  23. martā   Rēzeknē ) ir  latviešu  inženieris hidrotehniķis un  politiķis . Viņš ir bijis visu  Saeimu  kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deputāts (vienīgais, kas darbojies visos deviņos sasaukumos), šobrīd —  13. Saeimas  deputāts no partijas ” Saskaņa “. J. Urbanovičs bija partijas “Saskaņa” vadītājs kopš tās dibināšanas 2010. gadā līdz 2013. gada novembrim, atkal ieņem šo amatu no 2019. gada oktobra.

Dzīvesgājums[ labot šo sadaļu  |  labot pirmkodu ]

Dzimis 1959. gadā Rēzeknē, mācījās  Rēzeknes 1. vidusskolā . 1982. gadā absolvēja  Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju  inženiera-hidrotehniķa specialitātē. [1]

Latvijas PSR  laikā strādāja celtniecībā un bija Rēzeknes rajona  Komjaunatnes  komitejas pirmais sekretārs, vēlāk —  LĻKJS  CK pirmais sekretārs. Līdz ievēlēšanai  Jānis Urbanovičs _Saeima”>5. Saeimā viņš strādāja biznesā starptautiskajā tirdzniecības jomā. [1]

Politiskā darbība[ labot šo sadaļu  |  labot pirmkodu ]

5. Saeimas vēlēšanās  Urbanovičs kandidēja no apvienības ” Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai ” saraksta. Mandātu ieguva tikai  1994 . gada  28. augustā , pēc tam, kad to nolika  Ernests Jurkāns . [1]  Tajā pašā gadā iestājās  Tautas Saskaņas partijā . No tās saraksta viņu ievēlēja arī  6.  un  Janis Urbanovics _Saeima”>7. Saeimā. 7. Saeimas vēlēšanās TSP kā savu Ministru prezidenta amata kandidātu virzīja J. Urbanoviču.  8. Saeimas   vēlēšanās  viņu ievēlēja no  PCTVL  saraksta, kurā ietilpa arī TSP. [1]

2003. gada februārī Tautas Saskaņas partijas pārstāvji izstājās no PCTVL Saeimas frakcijas un izveidoja jaunu frakciju.  2005 . gada jūlijā TSP piedalījās politiskās apvienības ” Saskaņas Centrs ” izveidē, Urbanovičs tika ievēlēts par valdes locekli. [2]  Tā paša gada oktobra nogalē TSP Saeimas frakcija tika pārdēvēta SC frakciju. Janis Urbanovics Novembrī Jāni Urbanoviču ievēlēja par TSP priekšsēdētāju. [1]  No “Saskaņas Centra” saraksta  ievēlēts   9. Saeimā , kā arī bijis apvienības Ministru prezidenta amata kandidāts. [1]

2010. gadā, apvienojoties Tautas Saskaņas partijai,  Sociāldemokrātu partijai-SDP  un ” Jaunajam Centram “, izveidojās partija ” Saskaņa ” [3]  un J. Urbanoviču ievēlēja par tās valdes priekšsēdētāju.  10. Saeimas vēlēšanās  viņš bija “Saskaņas Centra” saraksta pirmais numurs Rīgas apgabalā un Ministru prezidenta amata kandidāts. Pretēji vēlētāju aptaujām, kas, lielākoties, prognozēja SC uzvaru, apvienība ieguva otro vietu un tika atstāta opozīcijā. Saskaņā ar  TV3  raidījuma “Nekā personīga” 2011. gada pētījumu Jānis Urbanovičs bija balsojumu dalības ziņā visneaktīvākais 10. Saeimas deputāts, nepiedaloties teju pusē jeb 653 no 1394 10. Saeimā notikušajiem atklātajiem balsojumiem, kas bija apmēram trīsreiz vairāk nekā otrajam lielākajam nebalsotājam. [4] [5] [6]

2011. gada rudenī notikušajās  11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās  “Saskaņas Centrs” guva uzvaru un J. Urbanoviču ievēlēja  11. Saeimā . Viņš bija vēlētāju visvairāk atbalstītais kandidāts, saņemot 49 949 plusiņus vēlēšanu zīmēs. [7]  Kopš šīs Saeimas Urbanovičs gan vairs nesaņēma pielaidi darbam ar valsts noslēpumu. Viņš  Satversmes aizsardzības biroja  lēmumu pārsūdzēja ģenerālprokuroram  Ēriks Kalnmeieram , taču Kalnmeiers SAB lēmumu atstāja spēkā. [8] [9] 2013. gada novembrī J. Urbanovičs zaudēja partijas “Saskaņa” valdes priekšsēdētāja amatu, ko pārņēma  Nils Ušakovs . 2014. gadā  ievēlēts   12. Saeimā , bet 2018. gadā  ievēlēts   13. Saeimā .

2019. gada oktobrī atgriezies partijas “Saskaņa” valdes priekšsēdētāja amatā pēc tam, kad N. Ušakovs atteicās pretendēt uz to.

Skandāli[ labot šo sadaļu  |  labot pirmkodu ]

1996. gadā atklājās, ka J. Urbanovičs saņēmis 42 000 latu kredītu  Alejas komercbankā , kas vēlāk atzīta par maksātnespējīgu. Politiķis šo summu neuzrādīja savā ienākumu deklarācijā.

2001. gadā netālu no Rēzeknes  Verēmu pagastā  J. Urbanovičs uzcēla savrupmāju uz zemes, kas piederēja viņa sievai Ritai un māsai Marijai Ločmelei, tomēr vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka māja reāli piederēs Urbanovičam. Tika uzsākta Urbanoviča ienākumu deklarācijas pārbaude. [10]  2014. gadā, uzņēmums “Reviteko”, kas netiešā veidā bija saistīts ar J. Urbanoviču, iegādajās zemi  Pierīgā  un uz tās uzbūvēja māju. 2018. gadā, “Nekā Personīga” sižetā tika atklāts, ka Urbanovičs šo it kā firmas vajadzībām uzcelto māju izmantoja savām vajadzībām. [11]

2011. gadā Urbanovičs kopā ar žurnālistu  Juri Paideru  un Krievijas toreizējā prezidenta  Dmitrija Medvedjeva  padomnieku Igoru Jurgenu izdeva vēstures grāmatu “Nākotnes melnraksts”, kurā stāsta par notikumiem Latvijā 1934.—1941. gadā un kurā autori noliedza  Latvijas okupāciju . [12]  2013. gadā tie paši autori izdeva nākamo grāmatu, par notikumiem Latvijā 1948.—1955. gadā, kurā nievājoši izteicās par latviešu zemniekiem un slavēja padomju laiku iekārtu pēckara Latvijā. [13]

2017. gadā  žurnāls “IR”  publicēja ” Rīdzenes sarunu ” ierakstus, kuros viens no dalībniekiem bija arī J. Urbanovičs. Urbanovičs apšaubīja sarunu patiesumu, pieņemot, ka tās varētu būt safabricētas, bet tajā pašā laikā, atvainojās par rupjībām, kuras izmantojis Rīdzenes sarunu laikā. [14]

Privātā dzīve[ labot šo sadaļu  |  labot pirmkodu ]

J. Jānis Urbanovičs Urbanovičs ir precējies ar Ritu, ģimenē 3 bērni (divas meitas un dēls). [2]  Dzīvo  Rīgā  un  Rēzeknes novadā .

Atsauces[ labot šo sadaļu  |  labot pirmkodu ]

Vikikrātuvē  par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt:  Jānis Urbanovičs

1. ↑  Pārlēkt uz augšu uz:1,0   1,1   1,2   1,3   1,4   1,5  Ināra Egle.  «Saskaņas centra premjera amata kandidāts- Jānis Urbanovičs» . Diena, 2006. gada 22. septembrī. Arhivēts no  oriģināla , laiks: 2013. gada 2. Maijs. Skatīts: 2010. gada 18. augustā.
2. ↑  Pārlēkt uz augšu uz:2,0   2,1   «Jānis Urbanovičs» . Saskaņas Centrs. Arhivēts no  oriģināla , laiks: 2010. gada 5. augustā. Skatīts: 2010.08.18.
3. ↑   «Urbanovičs: Latvijas politikā tuvojas lielās tīrīšanas laiks» . Delfi. 2010.04.24. Skatīts: 2010.08.18.
4. ↑   «Urbanovičs nav piedalījies aptuveni pusē no 10.Saeimā notikušajiem balsojumiem» .  Diena . 2011. gada 28. augusts. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.[ novecojusi saite ]
5. ↑   «SC deputāti 10.Saeimā izvairās no balsojumiem» .  tvnet.lv . 2011. gada 28. augusts. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.
6. ↑   «’Nekā personīga’: SC deputāti — viskūtrākie balsotāji Saeimā» .  Delfi . 2011. gada 20. maijs. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.[ novecojusi saite ]
7. ↑   Visvairāk plusus saņēmuši Urbanovičs, Dombrovskis, Zatlers  Delfi.lv
8. ↑   «Nemaina lēmumu atteikt Urbanovičam atļauju darbam ar valsts noslēpumu» .  Diena . 2012. gada 2. februāris. Jānis Urbanovičs Skatīts: 2013.10.29.
9. ↑   «Kalnmeiers atstājis spēkā lēmumu Urbanovičam anulēt pielaidi valsts noslēpumam» .  Lsm.lv . 2012. gada 2. februāris. Skatīts: 2013.10.29.
10. ↑   «Saeimā ievēlēto PCTVL pārstāvju biogrāfijas» . Delfi. 2002.10.23. Skatīts: 2010.08.18.
11. ↑   «Raidījums: vai Urbanovičs slēpj no VID māju Pierīgā?» . TVNET (angļu). Skatīts: 2018-06-12.[ novecojusi saite ]
12. ↑   «Urbanovičs vēstures grāmatā noliedz Latvijas okupāciju» .  Delfi . 2011.06.19. Skatīts: 2013.10.29.
13. ↑   «Urbanoviča jaunākā grāmata – nievājoši par latviešu zemniekiem; slavē padomju laiku iekārtu» .  Delfi . 2013.10.27. Skatīts: 2013.10.29.
14. ↑  DELFI.  «Publiskotās ‘Rīdzenes sarunas’: Urbanovičs apšauba tajās dzirdamā patiesumu» . DELFI (latviešu), 2017-06-22. Skatīts: 2018-06-12.

lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81nis_Urbanovi%C4%8Ds